Purvakhanda — Acharakanda · Chapter 143
Description of the Ramayana
Verse 1 (garuda.1.143.1)
ब्रह्मोवाच । रामायणमतो वक्ष्ये श्रुतं पापविनाशनम् । विष्णुनाभ्यब्जतो ब्रह्मा मरीचिस्तत्सुतोऽभवत्
brahmovāca rāmāyaṇamato vakṣye śrutaṁ pāpavināśanam viṣṇunābhyabjato brahmā marīcistatsuto'bhavat
Brahma said: Now I shall tell the Ramayana, hearing which destroys sin. From the lotus of Vishnu's navel came Brahma; his son was Marichi.
Verse 2 (garuda.1.143.2)
मरीचेः कश्यपस्तस्माद्रविस्तस्मान्मनुः स्मृतः । मनोरिक्ष्वाकुरस्याभूद्वंशे राजा रघुः स्मृतः
marīceḥ kaśyapastasmādravistasmānmanuḥ smṛtaḥ manorikṣvākurasyābhūdvaṁśe rājā raghuḥ smṛtaḥ
From Marichi, Kashyapa; from him, Surya; from him, Manu is remembered. Manu's son was Ikshvaku, in whose dynasty King Raghu is remembered.
Verse 3 (garuda.1.143.3)
रघोरजस्ततो जातो राजा दशरथो बली । तस्य पुत्रास्तु चत्वारो महाबलपराक्रमाः
raghorajastato jāto rājā daśaratho balī tasya putrāstu catvāro mahābalaparākramāḥ
From Raghu was born Aja, then the mighty King Dasharatha. His four sons were of great strength and prowess.
Verse 4 (garuda.1.143.4)
कौसल्यायाम भूद्रामो भरतः कैकयीसुतः । सुतौ लक्ष्मणशक्षुघ्नौ सुमित्रायां बभूवतुः
kausalyāyāma bhūdrāmo bharataḥ kaikayīsutaḥ sutau lakṣmaṇaśakṣughnau sumitrāyāṁ babhūvatuḥ
Through Kausalya was born Rama; through Kaikeyi, Bharata. Through Sumitra were born the two sons Lakshmana and Shatrughna.
Verse 5 (garuda.1.143.5)
रामो भक्तः पितुर्मातुर्विश्वामित्रादवाप्तवान् । अस्त्रग्रामं ततो यक्षीं ताटकां प्रजघान ह
rāmo bhaktaḥ piturmāturviśvāmitrādavāptavān astragrāmaṁ tato yakṣīṁ tāṭakāṁ prajaghāna ha
Rama, devoted to his father and mother, obtained the whole array of divine weapons from Vishvamitra. He then slew the demoness Tataka.
Verse 6 (garuda.1.143.6)
विशावमित्रस्य यज्ञे वै सुबाहुं न्यवधीद्बली । जनकस्य क्रतुं गत्वा उपयेमेऽथ जानकीम्
viśāvamitrasya yajñe vai subāhuṁ nyavadhīdbalī janakasya kratuṁ gatvā upayeme'tha jānakīm
In Vishvamitra's sacrifice, that mighty one slew Subahu. Then, going to Janaka's sacrificial rite, he married Janaki, that is Sita.
Verse 7 (garuda.1.143.7)
ऊर्मिलां लक्ष्मणो वीरो भरतो माण्डवीं सुताम् । शत्रुघ्नो वै कीर्तिमतीं कुशध्वजसुते उभे
ūrmilāṁ lakṣmaṇo vīro bharato māṇḍavīṁ sutām śatrughno vai kīrtimatīṁ kuśadhvajasute ubhe
The hero Lakshmana married Urmila; Bharata married the daughter Mandavi; and Shatrughna married Kirtimati — the latter two being daughters of Kushadhvaja.
Verse 8 (garuda.1.143.8)
पित्रादिभिरयोध्यायां गत्वा रामादयः स्थिताः । युधाजितं मातुलञ्च शत्रुघ्नभरतौ गतौ
pitrādibhirayodhyāyāṁ gatvā rāmādayaḥ sthitāḥ yudhājitaṁ mātulañca śatrughnabharatau gatau
Rama and the others, with their father and the rest, went and remained in Ayodhya. Shatrughna and Bharata went to visit their maternal uncle Yudhajit.
Verse 9 (garuda.1.143.9)
गतयोर्नृपवर्योऽसौ राज्यं दातुं समुद्यतः । स रामाय तत्पुत्राय कैकेय्या प्रार्थितस्तदा
gatayornṛpavaryo'sau rājyaṁ dātuṁ samudyataḥ sa rāmāya tatputrāya kaikeyyā prārthitastadā
With them away, that excellent king resolved to bestow the kingdom on Rama; but then Kaikeyi entreated him —
Verse 10 (garuda.1.143.10)
चतुर्दशसमावासो वनेरामस्य वाञ्छितः । रामः पितृहितार्थञ्च लक्ष्मणेन च सीतया
caturdaśasamāvāso vanerāmasya vāñchitaḥ rāmaḥ pitṛhitārthañca lakṣmaṇena ca sītayā
wishing for fourteen years of Rama's dwelling in the forest. Rama, for his father's sake, together with Lakshmana and Sita,
Verse 11 (garuda.1.143.11)
राज्यञ्च तृणवत्त्यक्त्वा शृङ्गवेरपुरं गतः । रथं त्यक्त्वा प्रयागञ्च चित्रकूटगिरिं गतः
rājyañca tṛṇavattyaktvā śṛṅgaverapuraṁ gataḥ rathaṁ tyaktvā prayāgañca citrakūṭagiriṁ gataḥ
abandoned the kingdom as if it were a blade of grass and went to Shringaverapura. Leaving the chariot, he passed through Prayaga and reached Mount Chitrakuta.
Verse 12 (garuda.1.143.12)
रामस्य तु वियोगेन राजा स्वर्गं समाश्रितः । संस्कृत्य भरतश्चागाद्राममाह बलान्वितः
rāmasya tu viyogena rājā svargaṁ samāśritaḥ saṁskṛtya bharataścāgādrāmamāha balānvitaḥ
Through separation from Rama, King Dasharatha went to heaven. Having performed the funeral rites, Bharata went with his army to Rama and said —
Verse 13 (garuda.1.143.13)
अयोध्यान्तु समागत्य राज्यं कुरु महामते । स नैच्छत्पादुके दत्त्वा राज्याय भरताय तु
ayodhyāntu samāgatya rājyaṁ kuru mahāmate sa naicchatpāduke dattvā rājyāya bharatāya tu
Return to Ayodhya, O great-minded one, and rule the kingdom. Rama refused, and, giving his sandals, entrusted the kingdom to Bharata.
Verse 14 (garuda.1.143.14)
विसर्जितोऽथ भरतो रामराज्यमपालयत् । नन्दिग्रामे स्थितो भक्तो ह्ययोध्यां नाविशद्व्रती
visarjito'tha bharato rāmarājyamapālayat nandigrāme sthito bhakto hyayodhyāṁ nāviśadvratī
Taking leave, Bharata then guarded Rama's kingdom. Dwelling devotedly at Nandigrama, keeping his vow, he did not enter Ayodhya.
Verse 15 (garuda.1.143.15)
रामोऽपि चित्रकूटाच्च ह्यत्रेराश्रममाययौ । नत्वा सुतीक्ष्णं चागस्त्यं दण्डकारण्यमागतः
rāmo'pi citrakūṭācca hyatrerāśramamāyayau natvā sutīkṣṇaṁ cāgastyaṁ daṇḍakāraṇyamāgataḥ
Rama, from Chitrakuta, then came to Atri's hermitage. Having bowed to Sutikshna and Agastya, he came to the Dandaka forest.
Verse 16 (garuda.1.143.16)
तत्र शूर्पणखा नाम राक्षसी चात्तुमागता । निकृत्य कर्णो नासे च रामेणाथापवारिता
tatra śūrpaṇakhā nāma rākṣasī cāttumāgatā nikṛtya karṇo nāse ca rāmeṇāthāpavāritā
There a demoness named Shurpanakha came seeking to devour him. Rama had her ears and nose cut off and drove her away.
Verse 17 (garuda.1.143.17)
तत्प्रेरितः खरश्चागाद्दूषणस्त्रिशिरास्तथा । चतुर्दशसहस्रेण रक्षसान्तु बलेन च
tatpreritaḥ kharaścāgāddūṣaṇastriśirāstathā caturdaśasahasreṇa rakṣasāntu balena ca
Sent by her, Khara, Dushana, and Trishira came, with an army of fourteen thousand demons.
Verse 18 (garuda.1.143.18)
रामोऽपि प्रेषयामास बाणैर्यमपुरञ्च तान् । राक्षस्या प्रेरितोऽभ्यागाद्रावणो हरणाय हि
rāmo'pi preṣayāmāsa bāṇairyamapurañca tān rākṣasyā prerito'bhyāgādrāvaṇo haraṇāya hi
Rama dispatched them all with his arrows to the city of Yama. Sent on by the demoness, Ravana then came to abduct Sita.
Verse 19 (garuda.1.143.19)
मृगरूपं स मारीचं कृत्वाग्रेऽथ त्रिदण्डधृक् । सीतया प्रेरितो रामो मारीचं निजघान ह
mṛgarūpaṁ sa mārīcaṁ kṛtvāgre'tha tridaṇḍadhṛk sītayā prerito rāmo mārīcaṁ nijaghāna ha
He sent Maricha ahead in the form of a deer, while he himself took the guise of a triple-staff-bearing ascetic. Urged on by Sita, Rama slew Maricha.
Verse 20 (garuda.1.143.20)
म्रियमाणः स च प्राह हा सीते ! लक्ष्मणोति च । सीतोक्तो लक्ष्मणोऽथागाद्रामश्चानुददर्श तम्
mriyamāṇaḥ sa ca prāha hā sīte ! lakṣmaṇoti ca sītokto lakṣmaṇo'thāgādrāmaścānudadarśa tam
As he died, he cried out, Alas, Sita! Lakshmana! At Sita's bidding, Lakshmana went there, and Rama caught sight of him.
Verse 21 (garuda.1.143.21)
उवाच राक्षसी माया नूनं सीता हृतेति सः । रावणोऽन्तरमासाद्य ह्यङ्केनादाय जानकीम्
uvāca rākṣasī māyā nūnaṁ sītā hṛteti saḥ rāvaṇo'ntaramāsādya hyaṅkenādāya jānakīm
Rama said, This was surely the demon's illusion; Sita has been abducted! Ravana, finding his chance, seized Janaki upon his lap.
Verse 22 (garuda.1.143.22)
जटायुषं विनिर्भिद्य ययौ लङ्कां ततो बली । अशोकवृक्षच्छायायां रक्षितां तामधारयत्
jaṭāyuṣaṁ vinirbhidya yayau laṅkāṁ tato balī aśokavṛkṣacchāyāyāṁ rakṣitāṁ tāmadhārayat
Having struck down Jatayu, the mighty Ravana went to Lanka; he kept Sita, guarded, in the shade of the Ashoka trees.
Verse 23 (garuda.1.143.23)
आगत्य रामः सून्याञ्च पर्णशालां ददर्श ह । शोकं कृत्वाथ जानक्या मार्गणं कृतवान्प्रभुः
āgatya rāmaḥ sūnyāñca parṇaśālāṁ dadarśa ha śokaṁ kṛtvātha jānakyā mārgaṇaṁ kṛtavānprabhuḥ
Returning, Rama found the leaf-hut empty. Grieving, the Lord began his search for Janaki.
Verse 24 (garuda.1.143.24)
जटायुषञ्च संस्कृत्य तदुक्तो दक्षिणां दिशम् । गत्वा सख्यं ततश्चक्रे सुग्रीवेण च राघवः
jaṭāyuṣañca saṁskṛtya tadukto dakṣiṇāṁ diśam gatvā sakhyaṁ tataścakre sugrīveṇa ca rāghavaḥ
Having performed Jatayu's funeral rites, and going south as directed by him, Raghava made friendship with Sugriva.
Verse 25 (garuda.1.143.25)
सप्त तालान्विनिर्भिद्य शरेणानतपर्वणा । वालिनञ्च विनिर्भिद्य किष्किन्धायां हरीश्वरम्
sapta tālānvinirbhidya śareṇānataparvaṇā vālinañca vinirbhidya kiṣkindhāyāṁ harīśvaram
Piercing seven sala trees with a single arrow, and slaying Vali, the monkey-king of Kishkindha —
Verse 26 (garuda.1.143.26)
सुग्रीवं कृतवान्राम ऋश्यमूके स्वयं स्थितः । सुग्रीवः प्रेषयामास वानरान्पर्वतोपमान्
sugrīvaṁ kṛtavānrāma ṛśyamūke svayaṁ sthitaḥ sugrīvaḥ preṣayāmāsa vānarānparvatopamān
Rama made Sugriva king, while he himself remained on Mount Rishyamuka. Sugriva sent out monkeys as huge as mountains —
Verse 27 (garuda.1.143.27)
सीताया मार्गणं कर्तुं पूर्वाद्याशासु सोत्सवान् । प्रतीचीमुत्तरां प्राचीं दिशं गत्वा समागताः
sītāyā mārgaṇaṁ kartuṁ pūrvādyāśāsu sotsavān pratīcīmuttarāṁ prācīṁ diśaṁ gatvā samāgatāḥ
to search for Sita in every direction, eagerly. Those who went west, north, and east returned —
Verse 28 (garuda.1.143.28)
दक्षिणान्तु दिशं ये च मार्गयन्तोऽथ जानकीम् । वनानि पर्वतान्द्वीपान्नदीनां पुलिनानि च
dakṣiṇāntu diśaṁ ye ca mārgayanto'tha jānakīm vanāni parvatāndvīpānnadīnāṁ pulināni ca
but those who went south, searching for Janaki through forests, mountains, islands, and riverbanks —
Verse 29 (garuda.1.143.29)
जानकीन्ते ह्यपश्यन्तो मरणे कृतनिश्चयाः । सम्पातिवचनाज्ज्ञात्वा हनूमान्कपिकुञ्जरः
jānakīnte hyapaśyanto maraṇe kṛtaniścayāḥ sampātivacanājjñātvā hanūmānkapikuñjaraḥ
did not find Janaki and had resolved upon death — until, learning from the words of Sampati, Hanuman, foremost of monkeys —
Verse 30 (garuda.1.143.30)
शतयोजनविस्तीर्णं पुप्लुवे मकरालयम् । अपश्यज्जानकीं तत्र ह्यशोकवनिकास्थिताम्
śatayojanavistīrṇaṁ pupluve makarālayam apaśyajjānakīṁ tatra hyaśokavanikāsthitām
leapt across the ocean, a hundred yojanas wide. There he saw Janaki, dwelling in the Ashoka grove,
Verse 31 (garuda.1.143.31)
भर्त्सितां राक्षसीभिश्च रावणेन च रक्षसा । भव भार्येति वदता चिन्तयन्तीञ्च राघवम्
bhartsitāṁ rākṣasībhiśca rāvaṇena ca rakṣasā bhava bhāryeti vadatā cintayantīñca rāghavam
threatened by the demonesses and by the demon Ravana who kept saying, Be my wife — while she thought only of Raghava.
Verse 32 (garuda.1.143.32)
अङ्गुलीयं कपिर्दत्त्वा सीतां कौशल्यमब्रवीत् । रामस्य तस्य दूतोऽहं शोकं मा कुरु मैथिलि
aṅgulīyaṁ kapirdattvā sītāṁ kauśalyamabravīt rāmasya tasya dūto'haṁ śokaṁ mā kuru maithili
The monkey, giving her the ring, spoke gently to Sita: I am the messenger of that very Rama; grieve not, O princess of Mithila.
Verse 33 (garuda.1.143.33)
स्वाभिज्ञानञ्च मे देहि येन रामः स्मरिष्यति । तच्छ्रुत्वा प्रददौ सीता वेणीरत्नं हनूमते
svābhijñānañca me dehi yena rāmaḥ smariṣyati tacchrutvā pradadau sītā veṇīratnaṁ hanūmate
Give me some token of yours, by which Rama will remember you. Hearing this, Sita gave Hanuman the jewel from her braid.
Verse 34 (garuda.1.143.34)
यथा रामो नयेच्छीघ्रं तथा वाच्यं त्वया कपे । तथेत्युक्त्वा तु हनुमान्वनं दिव्यं बभञ्ज ह
yathā rāmo nayecchīghraṁ tathā vācyaṁ tvayā kape tathetyuktvā tu hanumānvanaṁ divyaṁ babhañja ha
Speak so that Rama may come quickly, O monkey. Saying so be it, Hanuman then destroyed the divine grove,
Verse 35 (garuda.1.143.35)
हत्वाक्षं राक्षसांश्चान्यान्बन्धनं स्वयमागतः । सर्वैरिन्द्रजितो बाणैर्दृष्ट्वा रावणमब्रवीत्
hatvākṣaṁ rākṣasāṁścānyānbandhanaṁ svayamāgataḥ sarvairindrajito bāṇairdṛṣṭvā rāvaṇamabravīt
and, having slain Akshakumara and other demons, he himself submitted to being bound. Bound by all of Indrajit's weapons, seeing Ravana, he said —
Verse 36 (garuda.1.143.36)
रामदूतोऽस्मि हनुमान्देहि रामाय मैथिलीम् । एतच्छ्रुत्वा प्रकुपितो दीपयामास पुच्छकम्
rāmadūto'smi hanumāndehi rāmāya maithilīm etacchrutvā prakupito dīpayāmāsa pucchakam
I am Hanuman, the messenger of Rama; give Maithili back to Rama. Hearing this, the enraged Ravana set fire to his tail.
Verse 37 (garuda.1.143.37)
कपिर्ज्वलितलाङ्गूलो लङ्कां देहेऽ महाबलः । दग्ध्वा लङ्कां समायातो रामपार्श्वं स वानरः
kapirjvalitalāṅgūlo laṅkāṁ dehe' mahābalaḥ dagdhvā laṅkāṁ samāyāto rāmapārśvaṁ sa vānaraḥ
The mighty monkey, his tail ablaze, set Lanka aflame. Having burnt Lanka, that monkey returned to Rama's side.
Verse 38 (garuda.1.143.38)
जग्ध्वा फलं मधुवने दृष्टा सीतत्यवेदयत् । वेणीरत्नञ्च रामाय रामो लङ्कापुर्री ययौ
jagdhvā phalaṁ madhuvane dṛṣṭā sītatyavedayat veṇīratnañca rāmāya rāmo laṅkāpurrī yayau
Having eaten fruit in the honey-grove, he reported that he had seen Sita, and gave the jewel to Rama. Rama then set out for the city of Lanka.
Verse 39 (garuda.1.143.39)
ससुग्रीवः स हनुमान्सांगदश्च सलक्ष्मणः । विभीषणोऽपि सम्प्राप्तः शरणं राघवं प्रति
sasugrīvaḥ sa hanumānsāṁgadaśca salakṣmaṇaḥ vibhīṣaṇo'pi samprāptaḥ śaraṇaṁ rāghavaṁ prati
With Sugriva, Hanuman, Angada, and Lakshmana, he journeyed; and Vibhishana too came, taking refuge with Raghava.
Verse 40 (garuda.1.143.40)
लङ्कैश्वर्येष्वभ्यषिञ्चद्रामस्तं रावणानुजम् । रामो नलेन सेतुञ्च कृत्वाब्धौ चोत्ततार तम्
laṅkaiśvaryeṣvabhyaṣiñcadrāmastaṁ rāvaṇānujam rāmo nalena setuñca kṛtvābdhau cottatāra tam
Rama consecrated Ravana's younger brother in the sovereignty of Lanka. Having Nala build a bridge across the ocean, Rama crossed over it.
Verse 41 (garuda.1.143.41)
सुवेलावस्थितश्चैव पुरीं लङ्कां ददर्शह । अथ ते वानरा वीरा नीलाङ्गदनलादयः
suvelāvasthitaścaiva purīṁ laṅkāṁ dadarśaha atha te vānarā vīrā nīlāṅgadanalādayaḥ
Standing on Mount Suvela, he beheld the city of Lanka. Then those heroic monkeys — Nila, Angada, Nala, and others —
Verse 42 (garuda.1.143.42)
धूम्रधूम्राक्षवीरेन्द्रा जाम्बवत्प्रमुखास्तदा । मैन्दद्विविदमुख्यास्ते पुरीं लङ्कां बभञ्जिरे
dhūmradhūmrākṣavīrendrā jāmbavatpramukhāstadā maindadvividamukhyāste purīṁ laṅkāṁ babhañjire
Dhumra, the heroic chiefs, Jambavan foremost, and Mainda and Dvivida as leaders, then assaulted the city of Lanka.
Verse 43 (garuda.1.143.43)
राक्षसांश्च महाकायान्कालाञ्जनचयोपमान् । रामः सलक्ष्मणो हत्वा सकपिः सर्वराक्षसान्
rākṣasāṁśca mahākāyānkālāñjanacayopamān rāmaḥ salakṣmaṇo hatvā sakapiḥ sarvarākṣasān
Rama, together with Lakshmana and the monkeys, slew the demons of huge form, dark as heaps of collyrium — all the demons —
Verse 44 (garuda.1.143.44)
विद्युज्जिह्वञ्च धूम्राक्षं देवान्तकनरान्त कौ । महोदरमहापार्श्वावतिकायं महाबलम्
vidyujjihvañca dhūmrākṣaṁ devāntakanarānta kau mahodaramahāpārśvāvatikāyaṁ mahābalam
including Vidyujjihva, Dhumraksha, Devantaka, Narantaka, Mahodara, Mahaparshva, and the mighty Atikaya,
Verse 45 (garuda.1.143.45)
कुम्भं निकुम्भं मत्तञ्च मकराक्षं ह्यकम्पनम् । प्रहस्तं वीरमुन्मत्तं कुम्भकर्णं महाबलम्
kumbhaṁ nikumbhaṁ mattañca makarākṣaṁ hyakampanam prahastaṁ vīramunmattaṁ kumbhakarṇaṁ mahābalam
Kumbha, Nikumbha, Matta, Makaraksha, Akampana, the fierce heroic Prahasta, and the mighty Kumbhakarna.
Verse 46 (garuda.1.143.46)
रावणिं लक्ष्मणोऽच्छिन्त ह्यस्त्राद्यै राघवो बली । निकृत्य बाहुचक्राणि रावणन्तु न्यपातयन्
rāvaṇiṁ lakṣmaṇo'cchinta hyastrādyai rāghavo balī nikṛtya bāhucakrāṇi rāvaṇantu nyapātayan
Lakshmana cut down Ravana's son Indrajit with his weapons; and the mighty Raghava, cutting off Ravana's arms, finally struck him down.
Verse 47 (garuda.1.143.47)
सीतां शुद्धां गृहीत्वाथ विमाने पुष्पके स्थितः । सवानरः समायातो ह्ययोध्यां प्रवरां पुरीम्
sītāṁ śuddhāṁ gṛhītvātha vimāne puṣpake sthitaḥ savānaraḥ samāyāto hyayodhyāṁ pravarāṁ purīm
Having received the purified Sita, and mounting the Pushpaka chariot, Rama, with the monkeys, came to Ayodhya, the excellent city.
Verse 48 (garuda.1.143.48)
तत्र राज्यं चकाराथ पुत्त्रवत्पालयन्प्रजाः । दशाश्वमेधानाहृत्य गयाशिरसि पातनम्
tatra rājyaṁ cakārātha puttravatpālayanprajāḥ daśāśvamedhānāhṛtya gayāśirasi pātanam
There he ruled the kingdom, protecting his subjects as if they were his own children. He performed ten Ashvamedha sacrifices and offered pinda at Gaya's head,
Verse 49 (garuda.1.143.49)
पिण्डानां विधिवत्कृत्वा दत्त्वा दानानि राघवः । पुत्रौ कुशलवौ दृष्ट्वा तौ च राज्येऽभ्यषेचयत्
piṇḍānāṁ vidhivatkṛtvā dattvā dānāni rāghavaḥ putrau kuśalavau dṛṣṭvā tau ca rājye'bhyaṣecayat
duly performed the pinda-rites, and gave gifts. Having beheld his two sons, Kusha and Lava, Raghava consecrated them in the kingdom.
Verse 50 (garuda.1.143.50)
एकादशसहस्राणि रामो राज्यमकारयत् । शत्रुघ्नो लवणं जघ्ने शैलूषं भतस्ततः
ekādaśasahasrāṇi rāmo rājyamakārayat śatrughno lavaṇaṁ jaghne śailūṣaṁ bhatastataḥ
Rama ruled the kingdom for eleven thousand years. Shatrughna slew Lavana, and then Shailusha, along with his army.
Verse 51 (garuda.1.143.51)
अगस्त्यादीन्मुनीन्नत्वा श्रुत्वोत्पत्तिञ्च रक्षसाम् । स्वर्गं गतो जनैः सार्धमयोध्यास्थैः कृतार्थकः
agastyādīnmunīnnatvā śrutvotpattiñca rakṣasām svargaṁ gato janaiḥ sārdhamayodhyāsthaiḥ kṛtārthakaḥ
Having bowed to Agastya and the other sages, and heard the account of the demons' origin, Rama, his purpose fulfilled, went to heaven together with the people of Ayodhya.