Skip to main content

Yuddha Kanda · Sarga 113

Hanuman's Tidings, and Sita's Forgiveness

Sarga 112All sargasSarga 114

Shloka 1 (yuddha.113.1)

इति प्रतिसमादिष्टो हनूमान् मारुतात्मजः । प्रविवेश पुरीं लङ्कां पूज्यमानो निशाचरैः ॥ 113.1 ॥

iti pratisamādiṣṭo hanūmān mārutātmajaḥ | praviveśa purīṃ laṅkāṃ pūjyamāno niśācaraiḥ || 113.1 ||

Thus instructed, Hanuman, son of the wind-god, entered the city of Lanka, honored by the rakshasas as he went.

Shloka 2 (yuddha.113.2)

प्रविश्य च पुरीं लङ्कामनुज्ञाप्य विभीषणम् । ततस्तेनाभ्यनुज्ञातो हनूमान् वृक्षवाटिकाम् ॥ 113.2 ॥

praviśya ca purīṃ laṅkāmanujñāpya vibhīṣaṇam | tatastenābhyanujñāto hanūmān vṛkṣavāṭikām || 113.2 ||

Having entered the city of Lanka and taken leave of Vibhishana, and thus granted permission by him, Hanuman went to the grove of trees,

Shloka 3 (yuddha.113.3)

सम्प्रविश्य यथान्यायं सीताया विदितो हरिः । ददर्श शशिना हीनां सातङ्कां रोहिणीमिव ॥ 113.3 ॥

sampraviśya yathānyāyaṃ sītāyā vidito hariḥ | dadarśa śaśinā hīnāṃ sātaṅkāṃ rohiṇīmiva || 113.3 ||

and entering it in proper fashion -- that vanara already known to Sita -- he saw her, bereft of luster, like Rohini parted from the moon and stricken with fear,

Shloka 4 (yuddha.113.4)

वृक्षमूले निरानन्दां राक्षसीभिः परीवृताम् । निभृतः प्रणतः प्रह्वः सोऽभिगम्याभिवाद्य च ॥ 113.4 ॥

vṛkṣamūle nirānandāṃ rākṣasībhiḥ parīvṛtām | nibhṛtaḥ praṇataḥ prahvaḥ so'bhigamyābhivādya ca || 113.4 ||

joyless at the foot of a tree, surrounded by rakshasis. He approached her quietly, bowed low in humility, offered his salutation,

Shloka 5 (yuddha.113.5)

दृष्ट्वा तमागतं देवी हनूमन्तं महाबलम् । तूष्णीमास्त तदा दृष्ट्वा स्मृत्वा हृष्टाभवत् तदा ॥ 113.5 ॥

dṛṣṭvā tamāgataṃ devī hanūmantaṃ mahābalam | tūṣṇīmāsta tadā dṛṣṭvā smṛtvā hṛṣṭābhavat tadā || 113.5 ||

and stood in silence. Seeing the mighty Hanuman who had come, the divine lady at first remained silent; then, recognizing him, she was filled with joy.

Shloka 6 (yuddha.113.6)

सौम्यं तस्या मुखं दृष्ट्वा हनूमान् प्लवगोत्तमः । रामस्य वचनं सर्वमाख्यातुमुपचक्रमे ॥ 113.6 ॥

saumyaṃ tasyā mukhaṃ dṛṣṭvā hanūmān plavagottamaḥ | rāmasya vacanaṃ sarvamākhyātumupacakrame || 113.6 ||

Seeing her face grow serene, Hanuman, foremost of vanaras, began to relate Rama's entire message.

Shloka 7 (yuddha.113.7)

वैदेहि कुशली रामः ससुग्रीवः सलक्ष्मणः । विभीषणसहायश्च हरीणां सहितो बलैः ॥ 113.7 ॥

vaidehi kuśalī rāmaḥ sasugrīvaḥ salakṣmaṇaḥ | vibhīṣaṇasahāyaśca harīṇāṃ sahito balaiḥ || 113.7 ||

"O Vaidehi, Rama is well, together with Sugriva and Lakshmana, aided by Vibhishana and accompanied by the armies of the vanaras."

Shloka 8 (yuddha.113.8)

कुशलं चाह सिद्धार्थो हतशत्रुररिन्दमः । विभीषणसहायेन रामेण हरिभिः सह । निहतो रावणो देवि लक्ष्मणस्य नयेन च वीर्यवान् ॥ 113.8 ॥

kuśalaṃ cāha siddhārtho hataśatrurarindamaḥ | vibhīṣaṇasahāyena rāmeṇa haribhiḥ saha | nihato rāvaṇo devi lakṣmaṇasya nayena ca vīryavān || 113.8 ||

"O divine lady, that vanquisher of foes, his purpose fulfilled and his enemy slain, sends you word of his welfare. Aided by Vibhishana and the vanaras, and by Lakshmana's counsel, mighty Ravana has been slain."

Shloka 9 (yuddha.113.9)

प्रियमाख्यामि ते देवि भूयश्च त्वां सभाजये ॥ 113.9 ॥

priyamākhyāmi te devi bhūyaśca tvāṃ sabhājaye || 113.9 ||

"I bring you happy news, divine lady, and I honor you again.

Shloka 10 (yuddha.113.10)

तव प्रभावाद् धर्मज्ञे महान् रामेण संयुगे । लब्धोऽयं विजयः सीते स्वस्था भव गतज्वरा ॥ 113.10 ॥

tava prabhāvād dharmajñe mahān rāmeṇa saṃyuge | labdho'yaṃ vijayaḥ sīte svasthā bhava gatajvarā || 113.10 ||

It was through your own power, O knower of righteousness, that Rama won this great victory in battle. Be at peace, Sita, and let your suffering end."

Shloka 11 (yuddha.113.11)

रावणश्च हतः शत्रुर्लङ्का चैव वशीकृता । मया ह्यलब्धनिद्रेण धृतेन तव निर्जये । प्रतिज्ञैषा विनिस्तीर्णा बद्ध्वा सेतुं महोदधौ ॥ 113.11 ॥

rāvaṇaśca hataḥ śatrurlaṅkā caiva vaśīkṛtā | mayā hyalabdhanidreṇa dhṛtena tava nirjaye | pratijñaiṣā vinistīrṇā baddhvā setuṃ mahodadhau || 113.11 ||

"Ravana the enemy has been slain, and Lanka itself subdued. By me, who took no sleep, resolved upon winning you back, this vow has been fulfilled -- a bridge was built across the great ocean."

Shloka 12 (yuddha.113.12)

सम्भ्रमश्च न कर्तव्यो वर्तन्त्या रावणालये । विभीषणविधेयं हि लङ्कैश्वर्यमिदं कृतम् ॥ 113.12 ॥

sambhramaśca na kartavyo vartantyā rāvaṇālaye | vibhīṣaṇavidheyaṃ hi laṅkaiśvaryamidaṃ kṛtam || 113.12 ||

"You need have no fear now for having dwelt in Ravana's house -- for this sovereignty of Lanka has indeed been placed under Vibhishana's rule."

Shloka 13 (yuddha.113.13)

तदाश्वसिहि विस्रब्धं स्वगृहे परिवर्तसे । अयं चाभ्येति संहृष्टस्त्वद्दर्शनसमुत्सुकः ॥ 113.13 ॥

tadāśvasihi visrabdhaṃ svagṛhe parivartase | ayaṃ cābhyeti saṃhṛṣṭastvaddarśanasamutsukaḥ || 113.13 ||

"So take comfort and be at ease -- you now dwell as though in your own home. And here comes Vibhishana himself, overjoyed and eager to see you."

Shloka 14 (yuddha.113.14)

एवमुक्ता तु सा देवी सीता शशिनिभानना । प्रहर्षेणावरुद्धा सा व्याहर्तुं न शशाक ह ॥ 113.14 ॥

evamuktā tu sā devī sītā śaśinibhānanā | praharṣeṇāvaruddhā sā vyāhartuṃ na śaśāka ha || 113.14 ||

Hearing this, that moon-faced divine lady Sita was so overwhelmed with joy that she could not speak at all.

Shloka 15 (yuddha.113.15)

ततोऽब्रवीद्धरिवरः सीतामप्रतिजल्पतीम् । किं त्वं चिन्तयसे देवि किं च मां नाभिभाषसे ॥ 113.15 ॥

tato'bravīddharivaraḥ sītāmapratijalpatīm | kiṃ tvaṃ cintayase devi kiṃ ca māṃ nābhibhāṣase || 113.15 ||

Then, seeing Sita unable to answer, the best of vanaras said, "What are you thinking, divine lady? Why do you not speak to me?"

Shloka 16 (yuddha.113.16)

एवमुक्ता हनुमता सीता धर्मपथे स्थिता । अब्रवीत्परमप्रीता बाष्पगद्गदया गिरा ॥ 113.16 ॥

evamuktā hanumatā sītā dharmapathe sthitā | abravītparamaprītā bāṣpagadgadayā girā || 113.16 ||

Thus asked by Hanuman, Sita, ever steadfast on the path of dharma, greatly delighted, spoke in a voice choked with tears.

Shloka 17 (yuddha.113.17)

प्रियमेतदुपश्रुत्य भर्तुर्विजयसंश्रितम् । प्रहर्षवशमापन्ना निर्वाक्यास्मि क्षणान्तरम् ॥ 113.17 ॥

priyametadupaśrutya bharturvijayasaṃśritam | praharṣavaśamāpannā nirvākyāsmi kṣaṇāntaram || 113.17 ||

"Hearing this welcome news of my husband's victory, I was overcome with such joy that I fell speechless for a moment."

Shloka 18 (yuddha.113.18)

न हि पश्यामि सदृशं चिन्तयन्ती प्लवंगम । मत्प्रियाख्यानकस्येह तव प्रत्यभिनन्दनम् ॥ 113.18 ॥

na hi paśyāmi sadṛśaṃ cintayantī plavaṃgama | matpriyākhyānakasyeha tava pratyabhinandanam || 113.18 ||

"Even after much thought, O vanara, I cannot find anything here fit to offer you in return for bringing me such welcome news."

Shloka 19 (yuddha.113.19)

न च पश्यामि तत्सौम्य पृथिव्यामपि वानर । सदृशं यत्प्रियाख्याने तव दातुं भवेत्समम् ॥ 113.19 ॥

na ca paśyāmi tatsaumya pṛthivyāmapi vānara | sadṛśaṃ yatpriyākhyāne tava dātuṃ bhavetsamam || 113.19 ||

"Nor, gentle vanara, do I see anything anywhere on this earth that would be a fitting reward, equal to your bringing me such joyful news."

Shloka 20 (yuddha.113.20)

हिरण्यं वा सुवर्णं वा रत्नानि विविधानि च । राज्यं वा त्रिषु लोकेषु नैतदर्हति भाषितम् ॥ 113.20 ॥

hiraṇyaṃ vā suvarṇaṃ vā ratnāni vividhāni ca | rājyaṃ vā triṣu lokeṣu naitadarhati bhāṣitam || 113.20 ||

"Neither silver nor gold, nor jewels of every kind, nor sovereignty over the three worlds, is worthy of this message."

Shloka 21 (yuddha.113.21)

एवमुक्तस्तु वैदेह्या प्रत्युवाच प्लवंगमः । प्रगृहीताञ्जलिर्हर्षात् सीतायाः प्रमुखे स्थितः ॥ 113.21 ॥

evamuktastu vaidehyā pratyuvāca plavaṃgamaḥ | pragṛhītāñjalirharṣāt sītāyāḥ pramukhe sthitaḥ || 113.21 ||

Thus addressed by Vaidehi, the vanara, standing before her with joined palms in joy, replied.

Shloka 22 (yuddha.113.22)

भर्तुः प्रियहिते युक्ते भर्तुर्विजयकांक्षिणि । स्निग्धमेवंविधं वाक्यं त्वमेवार्हसि भाषितम् ॥ 113.22 ॥

bhartuḥ priyahite yukte bharturvijayakāṃkṣiṇi | snigdhamevaṃvidhaṃ vākyaṃ tvamevārhasi bhāṣitam || 113.22 ||

"O you who are ever devoted to your husband's welfare and long only for his victory -- only you could speak such affectionate words."

Shloka 23 (yuddha.113.23)

तवैतद्वचनं सौम्ये सारवत् स्निग्धमेव च । रत्नौघाद् विविधाच्चापि देवराज्याद् विशिष्यते ॥ 113.23 ॥

tavaitadvacanaṃ saumye sāravat snigdhameva ca | ratnaughād vividhāccāpi devarājyād viśiṣyate || 113.23 ||

"O gentle lady, these words of yours, so full of meaning and affection, surpass even a heap of every kind of jewel, or sovereignty over the gods."

Shloka 24 (yuddha.113.24)

अर्थतश्च मया प्राप्ता देवराज्यादयो गुणाः । हतशत्रुं विजयिनं रामं पश्यामि सुस्थितम् ॥ 113.24 ॥

arthataśca mayā prāptā devarājyādayo guṇāḥ | hataśatruṃ vijayinaṃ rāmaṃ paśyāmi susthitam || 113.24 ||

"In truth, I have already gained the equivalent of sovereignty over the gods and every such blessing, in that I see Rama safe and victorious, his enemy slain."

Shloka 25 (yuddha.113.25)

तस्य तद् वचनं श्रुत्वा मैथिली जनकात्मजा । ततः शुभतरं वाक्यमुवाच पवनात्मजम् ॥ 113.25 ॥

tasya tad vacanaṃ śrutvā maithilī janakātmajā | tataḥ śubhataraṃ vākyamuvāca pavanātmajam || 113.25 ||

Hearing his words, Maithili, daughter of Janaka, then spoke still more gracious words to the son of the wind-god.

Shloka 26 (yuddha.113.26)

अतिलक्षणसम्पन्नं माधुर्यगुणभूषणम् । बुद्ध्या ह्यष्टाङ्गया युक्तं त्वमेवार्हसि भाषितम् ॥ 113.26 ॥

atilakṣaṇasampannaṃ mādhuryaguṇabhūṣaṇam | buddhyā hyaṣṭāṅgayā yuktaṃ tvamevārhasi bhāṣitam || 113.26 ||

"Only you could speak such words -- marked by every excellent quality, adorned with the grace of sweetness, endowed with the eight-fold intelligence."

Shloka 27 (yuddha.113.27)

श्लाघनीयोऽनिलस्य त्वं सुतः परमधार्मिकः ॥ 113.27 ॥

ślāghanīyo'nilasya tvaṃ sutaḥ paramadhārmikaḥ || 113.27 ||

"You are the praiseworthy son of the wind-god, supremely righteous.

Shloka 28 (yuddha.113.28)

बलं शौर्यं श्रुतं सत्त्वं विक्रमो दाक्ष्यमुत्तमम् । तेजः क्षमा धृतिः स्थैर्यं विनीतत्वं न संशयः ॥ 113.28 ॥

balaṃ śauryaṃ śrutaṃ sattvaṃ vikramo dākṣyamuttamam | tejaḥ kṣamā dhṛtiḥ sthairyaṃ vinītatvaṃ na saṃśayaḥ || 113.28 ||

Strength, valor, learning, vigor, prowess, matchless skill, spirit, patience, firmness, steadiness, and humility -- all these, without doubt, are yours."

Shloka 29 (yuddha.113.29)

अथोवाच पुनः सीतामसम्भ्रान्तो विनीतवत् । प्रगृहीताञ्जलिर्हर्षात् सीतायाः प्रमुखे स्थितः ॥ 113.29 ॥

athovāca punaḥ sītāmasambhrānto vinītavat | pragṛhītāñjalirharṣāt sītāyāḥ pramukhe sthitaḥ || 113.29 ||

Then, unperturbed and humble, standing before Sita with joined palms in joy, he spoke to her again.

Shloka 30 (yuddha.113.30)

इमास्तु खलु राक्षस्यो यदि त्वमनुमन्यसे । हन्तुमिच्छामि ताः सर्वा याभिस्त्वं तर्जिता पुरा ॥ 113.30 ॥

imāstu khalu rākṣasyo yadi tvamanumanyase | hantumicchāmi tāḥ sarvā yābhistvaṃ tarjitā purā || 113.30 ||

"If you permit me, I wish to kill all these very rakshasis who once threatened you."

Shloka 31 (yuddha.113.31)

क्लिश्यन्तीं पतिदेवां त्वामशोकवनिकां गताम् ॥ 113.31 ॥

kliśyantīṃ patidevāṃ tvāmaśokavanikāṃ gatām || 113.31 ||

"...tormenting you, devoted as you are to your husband as to a god, here in this Ashoka grove.

Shloka 32 (yuddha.113.32)

घोररूपसमाचाराः क्रूराः क्रूरतरेक्षणाः । इह श्रुता मया देवि राक्षस्यो विकृताननाः । असकृत्परुषैर्वाक्यैर्वदन्त्यो रावणाज्ञया ॥ 113.32 ॥

ghorarūpasamācārāḥ krūrāḥ krūratarekṣaṇāḥ | iha śrutā mayā devi rākṣasyo vikṛtānanāḥ | asakṛtparuṣairvākyairvadantyo rāvaṇājñayā || 113.32 ||

O divine lady, I have heard these fearsome, cruel, more-cruel-eyed, hideous-faced rakshasis here repeatedly speak harsh words to you at Ravana's command."

Shloka 33 (yuddha.113.33)

विकृता विकृताकाराः क्रूराः क्रूरकचेक्षणाः ॥ 113.33 ॥

vikṛtā vikṛtākārāḥ krūrāḥ krūrakacekṣaṇāḥ || 113.33 ||

"Deformed, hideous of shape, cruel, with fierce hair and eyes --

Shloka 34 (yuddha.113.34)

इच्छामि विविधैर्घातैर्हन्तुमेताः सुदारुणाः । राक्षस्यो दारुणकथा वरमेतत् प्रयच्छ मे ॥ 113.34 ॥

icchāmi vividhairghātairhantumetāḥ sudāruṇāḥ | rākṣasyo dāruṇakathā varametat prayaccha me || 113.34 ||

I wish to kill these dreadful rakshasis of cruel speech with manifold blows. Grant me this boon."

Shloka 35 (yuddha.113.35)

मुष्टिभिः पाणिभिश्चैव चरणैश्चैव शोभने । जङ्घाजानुप्रहारैश्च दन्तानां चैव पीडनैः ॥ 113.35 ॥

muṣṭibhiḥ pāṇibhiścaiva caraṇaiścaiva śobhane | jaṅghājānuprahāraiśca dantānāṃ caiva pīḍanaiḥ || 113.35 ||

"O lovely one, with fists, with blows of the hand, with kicks, with strikes of shin and knee, by crushing their teeth,

Shloka 36 (yuddha.113.36)

भक्षणैः कर्णनासानां केशानां लुञ्चनैस्तथा । भृशं शुष्कमुखीभिश्च दारुणैर्लङ्घनैर्हतैः ॥ 113.36 ॥

bhakṣaṇaiḥ karṇanāsānāṃ keśānāṃ luñcanaistathā | bhṛśaṃ śuṣkamukhībhiśca dāruṇairlaṅghanairhataiḥ || 113.36 ||

by biting off their ears and noses, by tearing out their hair, until they are utterly parched-mouthed, by dreadful mauling and trampling --

Shloka 37 (yuddha.113.37)

विभिन्नशङ्कुग्रीवांशपार्श्वकैश्च कलेवरैः । निपात्य हन्तुमिच्छामि तव विप्रियकारिणीः ॥ 113.37 ॥

vibhinnaśaṅkugrīvāṃśapārśvakaiśca kalevaraiḥ | nipātya hantumicchāmi tava vipriyakāriṇīḥ || 113.37 ||

felling their bodies, their necks, shoulders, and sides shattered like broken stakes, I wish to kill these tormentors of yours."

Shloka 38 (yuddha.113.38)

एवम्प्रकारैर्बहुभिर्विप्रकारैर्यशस्विनि । घातये तीव्ररूपाभिर्याभिस्त्वं तर्जिता पुरा ॥ 113.38 ॥

evamprakārairbahubhirviprakārairyaśasvini | ghātaye tīvrarūpābhiryābhistvaṃ tarjitā purā || 113.38 ||

"In this and many other such fashions, illustrious lady, I would strike down these fearsome ones who once tormented you."

Shloka 39 (yuddha.113.39)

इत्युक्ता सा हनुमता कृपणा दीनवत्सला । हनूमन्तमुवाचेदं चिन्तयित्वा विमृश्य च ॥ 113.39 ॥

ityuktā sā hanumatā kṛpaṇā dīnavatsalā | hanūmantamuvācedaṃ cintayitvā vimṛśya ca || 113.39 ||

Thus addressed by Hanuman, that gentle lady, ever tender toward the wretched, reflected and pondered, then spoke to him.

Shloka 40 (yuddha.113.40)

राजसंश्रयवश्यानां कुर्वतीनां पराज्ञया । विधेयानां च दासीनां कः कुप्येद्वानरोत्तम ॥ 113.40 ॥

rājasaṃśrayavaśyānāṃ kurvatīnāṃ parājñayā | vidheyānāṃ ca dāsīnāṃ kaḥ kupyedvānarottama || 113.40 ||

"O foremost of vanaras, who would be angry with mere servants, bound to their master's will, acting only under another's command?"

Shloka 41 (yuddha.113.41)

भाग्यवैषम्य योगेन पुरा दुश्चरितेन च । मयैतेत्प्राप्यते सर्वं स्वकृतं ह्युपभुज्यते ॥ 113.41 ॥

bhāgyavaiṣamya yogena purā duścaritena ca | mayaitetprāpyate sarvaṃ svakṛtaṃ hyupabhujyate || 113.41 ||

"All this I reap because of the unevenness of my own fortune, and because of misdeeds done before -- for one's own doing is what one must live out."

Shloka 42 (yuddha.113.42)

मैवं वद महाबाहो दैवी ह्येषा परा गतिः । प्राप्तव्यं तु दशायोगान्मयैतदिति निश्चितम् । दासीनां रावणस्याहं मर्षयामीह दुर्बला ॥ 113.42 ॥

maivaṃ vada mahābāho daivī hyeṣā parā gatiḥ | prāptavyaṃ tu daśāyogānmayaitaditi niścitam | dāsīnāṃ rāvaṇasyāhaṃ marṣayāmīha durbalā || 113.42 ||

"Do not speak so, mighty-armed one -- this is indeed the working of a higher, divine order. It was certain that I would meet with this fate, through the turning of destiny. Weak as I am, I forgive Ravana's servant-women here."

Shloka 43 (yuddha.113.43)

आज्ञप्ता रावणेनैता राक्षस्यो माम् अतर्जयन् । हते तस्मिन्न कुर्युर्हि तर्जनं वानरोत्तम ॥ 113.43 ॥

ājñaptā rāvaṇenaitā rākṣasyo mām atarjayan | hate tasminna kuryurhi tarjanaṃ vānarottama || 113.43 ||

"O foremost of vanaras, these rakshasis threatened me only because they were commanded by Ravana; now that he is slain, they will threaten no more."

Shloka 44 (yuddha.113.44)

अयं व्याघ्रसमीपे तु पुराणो धर्मसंहितः । ऋक्षेण गीतः श्लोको मे तं निबोध प्लवंगम ॥ 113.44 ॥

ayaṃ vyāghrasamīpe tu purāṇo dharmasaṃhitaḥ | ṛkṣeṇa gītaḥ śloko me taṃ nibodha plavaṃgama || 113.44 ||

"There is an ancient verse, O vanara, in accord with dharma, once sung by a bear in the presence of a tiger. Hear it from me."

Shloka 45 (yuddha.113.45)

न परः पापमादत्ते परेषां पापकर्मणाम् । समयो रक्षितव्यस्तु सन्तश्चारित्रभूषणाः ॥ 113.45 ॥

na paraḥ pāpamādatte pareṣāṃ pāpakarmaṇām | samayo rakṣitavyastu santaścāritrabhūṣaṇāḥ || 113.45 ||

"A noble soul does not take on the sin of those who do sinful deeds; a covenant is indeed to be honored -- for the virtuous wear good conduct as their ornament."

Shloka 46 (yuddha.113.46)

पापानां वा शुभानां वा वधार्हाणां प्लवंगम । कार्यं कारुण्यमार्येण न कश्चिन्नापराध्यति ॥ 113.46 ॥

pāpānāṃ vā śubhānāṃ vā vadhārhāṇāṃ plavaṃgama | kāryaṃ kāruṇyamāryeṇa na kaścinnāparādhyati || 113.46 ||

"Whether toward the wicked, the virtuous, or even those who deserve death, O vanara, a noble person must show compassion -- for there is no one who never errs."

Shloka 47 (yuddha.113.47)

लोकहिंसाविहाराणां रक्षसां कामरूपिणम् । कुर्वतामपि पापानि नैव कार्यमशोभनम् ॥ 113.47 ॥

lokahiṃsāvihārāṇāṃ rakṣasāṃ kāmarūpiṇam | kurvatāmapi pāpāni naiva kāryamaśobhanam || 113.47 ||

"Even toward rakshasas who delight in harming the world and take on any form at will, doing evil deeds, no unworthy act should ever be done in return."

Shloka 48 (yuddha.113.48)

एवमुक्तस्तु हनुमान् सीतया वाक्यकोविदः । प्रत्युवाच ततः सीतां रामपत्नीं यशस्विनीम् ॥ 113.48 ॥

evamuktastu hanumān sītayā vākyakovidaḥ | pratyuvāca tataḥ sītāṃ rāmapatnīṃ yaśasvinīm || 113.48 ||

Thus addressed by Sita, Hanuman, skilled in speech, then replied to Sita, Rama's illustrious wife.

Shloka 49 (yuddha.113.49)

युक्ता रामस्य भवती धर्मपत्नी यशस्विनी । प्रतिसंदिश मां देवि गमिष्ये यत्र राघवः ॥ 113.49 ॥

yuktā rāmasya bhavatī dharmapatnī yaśasvinī | pratisaṃdiśa māṃ devi gamiṣye yatra rāghavaḥ || 113.49 ||

"Truly you are a fitting, illustrious, righteous wife for Rama. Give me your message, divine lady -- I shall go now to where Raghava is."

Shloka 50 (yuddha.113.50)

एवमुक्ता हनुमता वैदेही जनकात्मजा । अब्रवीद्द्रष्टुमिच्छामि भर्तारं वानरोत्तम ॥ 113.50 ॥

evamuktā hanumatā vaidehī janakātmajā | abravīddraṣṭumicchāmi bhartāraṃ vānarottama || 113.50 ||

Thus addressed by Hanuman, Vaidehi, daughter of Janaka, said: "Foremost of vanaras, I long to see my husband."

Shloka 51 (yuddha.113.51)

तस्यास्तद्वचनं श्रुत्वा हनुमान्पवनात्मजः । हर्षयन्मैथिलीं वाक्यमुवाचेदं महाद्युतिः ॥ 113.51 ॥

tasyāstadvacanaṃ śrutvā hanumānpavanātmajaḥ | harṣayanmaithilīṃ vākyamuvācedaṃ mahādyutiḥ || 113.51 ||

Hearing her words, glorious Hanuman, son of the wind-god, spoke these words, gladdening Maithili.

Shloka 52 (yuddha.113.52)

पूर्णचन्द्रमुखं रामं द्रक्ष्यस्यद्य सलक्ष्मणम् । स्थितमित्रं हतामित्रं शचीव त्रिदशेश्वरम् ॥ 113.52 ॥

pūrṇacandramukhaṃ rāmaṃ drakṣyasyadya salakṣmaṇam | sthitamitraṃ hatāmitraṃ śacīva tridaśeśvaram || 113.52 ||

"Today you shall see Rama, his face like the full moon, together with Lakshmana, his friends secure and his foes slain -- as Shachi beholds Indra, lord of the thirty gods."

Shloka 53 (yuddha.113.53)

तामेवमुक्त्वा भ्राजन्तीं सीतां साक्षादिव श्रियम् । आजगाम महावेगो हनूमान्यत्र राघवः ॥ 113.53 ॥

tāmevamuktvā bhrājantīṃ sītāṃ sākṣādiva śriyam | ājagāma mahāvego hanūmānyatra rāghavaḥ || 113.53 ||

Having spoken thus to Sita, radiant as Shri incarnate, Hanuman, swift as the wind, went to where Raghava was.

Shloka 54 (yuddha.113.54)

सपदि हरिवरस्ततो हनूमान् । प्रतिवचनं जनकेश्वरात्मजायाः । कथितमकथयद् यथाक्रमेण । त्रिदशवरप्रतिमाय राघवाय ॥ 113.54 ॥

sapadi harivarastato hanūmān | prativacanaṃ janakeśvarātmajāyāḥ | kathitamakathayad yathākrameṇa | tridaśavarapratimāya rāghavāya || 113.54 ||

Then Hanuman, best of vanaras, promptly related, point by point, the reply given by the daughter of King Janaka, to Raghava, who was like the foremost of the gods.

Sarga 112All sargasSarga 114